"Latviešu tautas piedzīvojumi gadsimta garumā" — tik ambiciozi var nosaukt Feliksa Kuka dzīves stāstu. Kaut gan — ne tikai latviešu vien, jo Kuka kungu kā nozīmīgu vēstures liecinieku pamatīgi iztaujā arī austriešu jaunie vēsturnieki. Arī Nedēļa ieklausās viņa krāsainajās atmiņās.
Feliksam ir aizvēsturiska atmiņa. Viņš redzējis, kā iegūst uguni, akmeni šķiļot pret tēraudu. Neticami, bet tādas lietas Latvijas laukos varēja piedzīvot vēl pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Tur aizsākas viņa mūžīgie piedzīvojumu meklējumi. Kas meklē, tas atrod. Dzīve Feliksam devusi gan piedzīvojumus, gan arī uzlikusi pamatīgu pārbaudījumu nastu. Šķiet, ka viņš ir adrenalīna atkarīgais.
Feliksa atmiņa salīdzināma ar datoru. Tiklīdz ko jautāju, tā viņš ātri atver vajadzīgo failu, un tālākais teksts raisās kā no grāmatas. Reizēm tā šķiet saskarsmē ar padzīvojušiem cilvēkiem bieži pieredzēta parādība — kā no grāmatas lasa pusgadsimtu vecu pagātni, bet nekādi nevar atcerēties, kur pirms pusminūtes nolicis brilles. Felikss iztiek bez brillēm. Un, kad redzi, cik dzīvas ir stāstītāja acis, tad jūti arī pārdzīvojuma īstumu un vienreizību.
Atentāta mēģinājums pret Kārli Ulmani Feliksam pašam nebūt nav dzīves būtiskākais notikums. Es tomēr tajā saskatu vecā vīra unikalitāti, nezinu taču nevienu citu šajā pasaulē, kurš būtu piedalījies tādā notikumā. Bet, pirms tiekam līdz atentātam, jāļauj Feliksam izstāstīt notikuma priekšvēsturi.
Pērkoņkrusts: kurš meklē, to atrod
"Draugs Edgars Tons man pastāstīja, ka viņam esot sakars ar kādu slepenu organizāciju. Viņi pulcējoties pagrabā, valkājot melnas uniformas ar jātnieku biksēm un zābakiem, cepures esot kā itāļu fašistiem. Vēlāk izrādījās, ka tā nav nekāda slepena organizācija, bet gan Nacionālaktīvistu klubs. Viņi daudzko bija pārņēmuši no itāļu fašistiem. Mani fascinēja uniforma, stingrā militārā stāja un noslēpumainība. Tā arī es iestājos šajā organizācijā, kura piedalījās Saeimas vēlēšanās kā 28. partija. Mēs maršējām pa ielām, itāliski dziedādami Musolīni cīņas dziesmas. Taču vēlēšanās iegūto balsu skaits bija pārāk niecīgs, lai iekļūtu Saeimā. Līdz ar iestāšanos ģimnāzijā es šo organizāciju pametu."
Taču līdzīgu piedzīvojumu meklējumi turpinājās. Šoreiz meklētāju atrod nacionālistiski noskaņotais skolotājs Puksis.
"Viņš man apskaidroja politisko stāvokli. Latvijas parlamentā valdīja labējie, kas strādāja slikti. Valdošā partija bija korumpēta. Saeimas vēlēšanās kandidēja 38 partijas. Puksis man ieteica līdzdarboties kādā jaunā organizācijā — Ugunskrusts. Es sāku apmeklēt visas sanāksmes un biju pārņemts ar Ugunskrusta idejām. Taču oficiāli mani neuzņēma, jo vēl nebiju četrpadsmit gadus vecs. Es vervēju jaunus biedrus, izplatīju avīzes, izlīmēju dažādus propagandas materiālus ielas malās un uz mūriem, darbojos kā palīgstrādnieks avīzes spiestuvē. Avīzē man bija sava sleja par skolas dzīvi. Mūsu devīze bija "Latviju — latviešiem, latviešiem — maizi un darbu!" Pasākumos es valkāju pelēku kreklu un melnas jātnieku bikses ar zābakiem. Tas bija mūsu formas tērps. Sveicienam mēs pacēlām roku gluži kā itāļu fašisti. Kad mēs soļojām ielās, tauta mūs dedzīgi sveica. Varu biedējošie Ugunskrusta panākumi lika organizāciju aizliegt. Mūsu ļaudis nekavējoties nodibināja jaunu organizāciju, kas darbojās tajās pašās telpās un pieņēma līdzīgu nosaukumu — Pērkoņkrusts. Arī šo organizāciju drīz vien aizliedza, daudzus biedrus izsekoja un apcietināja. Mēs bijām spiesti darboties slepenībā. Biedri aizgāja pagrīdē. Lielās grupas likvidējām, to vietā veidojot mazas triju cilvēku grupas. Grupā bija tikai divi biedri un viens sakarnieks. Pagrīde bija ļoti aktīva. Naktīs mēs veicām akcijas ar sienu aprakstīšanu un sava karoga izkāršanu radiotorņa mastā Rīgas centrā. Tāpat mēs pilsētas centrā pie māju sienām piekarinājām lielus plakātus, organizējām sapulces un maršēšanu pilsētas ielās. Metām degbumbas un izraisījām visādas nekārtības. Slepenpolicijai izdevās izsekot un notvert dažus mūsu aktīvistus."
Savu oficiālo uzņemšanu organizācijā Felikss Kuks atceras kā pašu iespaidīgāko zēna gadu pārdzīvojumu.
"Vienu vakaru es kopā ar vēl diviem biedriem tiku norīkots uz Inčukalnu nodot zvērestu. Kādā pirtī mūs sagaidīja divas melnos tērpos maskējušās personas. Tiem vajadzēja būt augstākstāvošiem vadītājiem. Tā kā viņiem mutēs bija īpaši ieliktņi, viņu balsis nebija atpazīstamas. Viņi ļoti atgādināja kuklusklaniešus. Sveču gaismā mums vajadzēja zvērēt uzticību Pērkoņkrustam un savam vadonim Celmiņam. Zvērējām izpildīt visas pavēles un to, ka tikai nāves gadījumā varam izstāties no organizācijas. Mums ar nazi vajadzēja iegriezt kreisajā rokā, lai ar savām asinīm parakstītos uz mūsu vadoņa Celmiņa fotoattēla. Biju tik ļoti uztraucies, ka vairākkārtīgi griezu rokā, bet asins kā netecēja, tā netecēja. Beidzot, kad roka jau bija pagalam sagraizīta, man izdevās tikt pie savām asinīm."
Kā Felikss Ulmani spridzināja un Latvijas cietumā sēdēja
Pret Ulmani vērstais atentāts, kurā piedalījās arī Felikss, tā galvenajiem organizatoriem, runājot mūsdienu valodā, bija tāds pilotprojekts pirms īstā uzbrukuma, kad bija paredzēta Ulmaņa sagūstīšana. Vienlaicīgi eksperiments ar Ulmaņa spridzināšanu bija jaunā censoņa Feliksa Kuka drosmes un uzticības pārbaude.
"Man tika dots uzdevums — novietot bumbu ar laika degli Ārlietu ministrijas dārzā, kur parasti pastaigājās Ulmanis. Bumbai vajadzēja eksplodēt nākamajā dienā, kad Ulmanis izies pastaigā. Bumbu man iedeva kāds biedrs, kuram bija uzdevums pievērst sev policista uzmanību. Tikmēr es kāpu pāri sētai un novietoju spridzekli. Tas patiešām uzsprāga nākošajā dienā un ievainoja kādu ubagu, kurš bija pārāk tuvu pielīdis sētai. Ārlietu ministrijas un tuvumā esošās Ķīmijas fakultātes logiem izbira stikli. Sacēlās liela panika. Uzreiz aizdomās tika turēta mūsu organizācija. Slepenpolicija uzsāka vainīgā meklējumus, taču toreiz — bez panākumiem. Mani nodeva vēlāk."
Tagad, kad esam aizgājuši pie Ulmaņa pieminekļa, Felikss uz vadoni skatās ar tādu kā labsirdīgi līdzjūtīgu smīniņu, kā uz tādu ķēmu. Vaicāju, vai tad joprojām viņš ir nāvīgs Ulmaņa pretinieks?
"Nē, pavisam nē. Jau 1936. gadā nolēmu, ka man vairs nav nekādas jēgas palikt Pērkoņkrustā. Mūsu mērķus daļēji bija sasniedzis pats Ulmanis. Es vairs nesaskatīju nekādu nepieciešamību savai tālākai nelegālajai darbībai. Daudzi agrākie draugi vai nu atradās apcietinājumā, vai arī bija organizāciju pametuši. Turklāt vēlējos studēt un no politikas attālināties pavisam. Kad savu nodomu izklāstīju grupas sakarniekam, viņš man atgādināja par zvērestu un teica, ka man esot jārēķinās ar ļoti nopietnām sekām. Es tomēr paliku pie sava un teicu, ka savu lēmumu nemainīšu un organizācija var būt droša, ka es nevienu nenodošu. Vēlāk mani vairs neviens no viņiem neapgrūtināja."
Nav skaidrs, cik daudz nodevības, cik atriebības dēļ, slepenpolicija tomēr tika uzvedināta uz Feliksa Kuka nodarījuma pēdām. Atentāts pret vadoni, protams, nevarēja tikt novērtēts kā pašpuiku nevainīga dēka. Par šo piedzīvojumu Felikss godīgi dabūja atsēdēt Latvijas cietumā. Pirmās dienas tajā viņš atceras kā šaušalīgas.
"Man ik mirkli bija jābūt gatavam iet uz nopratināšanu. Nevarēju ne atpūsties, ne izgulēties. Mani nemitīgi provocēja bēgt, uzbrukt sargiem vai pratinātājiem. Tā, piemēram, uz galda manā priekšā it kā nejauši bija atstāta pistole. Telpā bija tikai viens uzraugs, kurš pagriezies pret mani ar muguru kaut ko meklēja skapī. Viņš čammājās un gaidīja, ka es ķeršos pie pistoles. Es uz šo āķi neuzķēros."
Taču, kā allaž, lai kādā ķezā piedzīvojumu meklētājs Felikss arī neiekultos, pēc kārtējās adrenalīna devas saņemšanas viņa dzīve atkal normalizējas. Nebrīvē ar laiku viņu norīkoja par cietuma mācītāja bibliotekāru. Arī šajās atmiņās vecais kungs nedaudz patīksminās par pretējā dzimuma uzmanību.
"Cietumam bija divas ēkas — vīriešu un sieviešu. Iedams ar bibliotēkas grāmatām pie sievietēm, es nereti saņēmu mīlestības vēstules. Īpaši no kādas meitenes, kura bija nogalinājusi savu māti, jo tā meitai nebija ļāvusi precēties. Viņa rakstīja, ka pēc iziešanas brīvībā mēs abi kopā varētu uzsākt jaunu dzīvi. Sieviešu nodaļā bija arī daudzas komunistes. Kaut arī bijām politiskie pretinieki, es ar tām sievietēm biju labās attiecībās. Viņas man piedāvāja pārnest uz ārpasauli slepenas ziņas un vēstules. Komunisti bija labi organizēti, un viņiem bija visdažādākās iespējas.
Mani kameras biedri bija pavecāki cietumnieki, kuri nebija saistīti ar smagākiem noziegumiem. Toties iepretim bibliotēkai bija kamera jaunajiem noziedzniekiem, kuri bija aplipuši ar veneriskajām slimībām. Viņiem katru rītu vaļējām bikšu priekšām bija jāstāv rindā gaitenī, lai gaidītu kārtējo apskati. Pēc apskates katram izsniedza pulveri, kas bija jāizdzer.
Vēlāk mani kā nepilngadīgo pārcēla uz cietumu Merķeļa ielā, kur es varētu apgūt galdnieka amatu. Pēc iznākšanas brīvībā tas man nodrošinātu labu darbu. Manu lūgumu apmierināja, un es pārcēlos uz Merķeļa ielas cietumu. Dzīvoju vienā istabā ar kādu žīdu, kurš izcieta sodu par savu komunistisko darbību. Mēs ātri sadraudzējāmies un svētdienās un brīvajā laikā savā mazajā istabiņā spēlējām šahu. Bijām priecīgi, ka nav jāsēž kopā ar smagajiem noziedzniekiem. Fiziski un garīgi vājākos ieslodzītos naktīs nemitīgi izvaroja. Taču cietušie baidījās un par notikušo neko neziņoja."
Sākumā Feliksu Kuku notiesāja uz četriem gadiem spaidu nometnē Kalnciema raktuvēs. Tā kā nodarījuma laikā viņš vēl nebija astoņpadsmit gadus vecs, izciešamo sodu samazināja uz diviem gadiem un astoņiem mēnešiem. Par tiesas prāvu galvenajā tiesas namā Rīgā, Brīvības bulvārī, rakstīja visas avīzes. Pavisam bija divpadsmit apsūdzētās personas. Felikss ticis nosaukts par izlutinātu mātes dēliņu, kas viņam joprojām šķiet liela netaisnība.
Feliksa tēvs par dēla izdarībām kritis nežēlastībā. Viņš bija Ulmaņa ieredzēts virsmežzinis, kuru pēc notikušā pārcēla uz darbu Krievijas pierobežā. Likteņa ironiju nekad nevar paredzēt. Tieši šī nežēlastība tēvu varbūt pasargāja no izvešanas uz Sibīriju, jo viņš taču skaitījās Ulmaņlaiku represētais. Bet Kārlis Ulmanis pret savu bijušo spridzinātāju izrādīja zināmu augstsirdību.
"1939. gada 15. maijā mani amnestēja. Bija diezgan savāda sajūta — pēc gandrīz diviem gadiem atkal būt brīvībā. Es nesteidzu uzmeklēt savus vecos draugus, bet gan gaidīju, kā viņi izturēsies pret mani. Man par pārsteigumu viņi bija ļoti sirsnīgi. Arī plašākā sabiedrībā attieksme pret mani bija draudzīga."
Dubultdezertieris, kuru militāra stāja vairs nesaista
Feliksam izdevās pabūt visu Latvijā valdošo varu armiju rindās. Sākumā viņš ar panākumiem uzdienēja Latvijas armijā, kas pēc 1940. gada pamazām ieslīdēja Sarkanās armijas sastāvā.
"Mūsu vienību apciemoja krievu dziedātāji un deju grupas, viņi mums rādīja savu mākslu. Latviešu virsnieki dienestu pildīja aizvien paviršāk, aizvien retāk mācības notika viņu vadībā. Bieži vien es pats rakstīju un parakstīju pavēles — bataljona komandanta "uzdevumā". Disciplīna sašķobījās. Ik dienas vienībās piekāva ebrejus, kurus uzskatīja par līdzvainīgiem mūsu pievienošanā Krievijai. Kādu dienu mani izsauca pie pulkveža, mūsu vienības komandanta. Viņš raksturoja vispārējo situāciju un piebilda, ka izrēķināšanās ar ebrejiem noteikti jāpārtrauc, savādāk krievi iejaukšoties, liekot ciest ne vien visai vienībai, bet arī iedzīvotājiem. Man, vienkāršam zaldātam, ko tomēr cienīja un respektēja kolēģi, vajadzēja cīnīties par to, lai izbeigtu izrēķināšanos ar ebrejiem. Virsniekiem nebija izdevies tikt galā ar šo nebūšanu. Es pulkvedim apsolīju darīt visu iespējamo un pāris dienu laikā arī spēju panākt to, ka izrēķināšanās tika pārtraukta.
Latvijas Tautas armiju likvidēja, un mūs ieskaitīja Sarkanās armijas sastāvā. Posteņus paralēli ieņēma arī krievi. Mūsu vienībā ieplūdināja krievu zaldātus. Ēdināšana krievu okupācijas laikā aprobežojās ar skābiem kāpostiem un kaltētām zivīm. No vienveidīgās pārtikas smaganas man piepampa tā, ka no zobiem bija redzamas tikai šauras svītriņas. Es nokļuvu slimnīcā.
Īpaši nomocīja latviešu virsniekus, neatkarīgi no viņu ieņemamā posteņa un vecuma. Viņiem ik dienas vajadzēja vingrot, skriet un izpildīt dažādus uzdevumus. Gandrīz katru dienu pazuda kāds latviešu virsnieks, kuru kopā ar civilistiem izveda uz Sibīriju."
Kad 1941. gadā vācieši tuvojas Rīgai, Felikss no krievu armijas dezertē un kopā ar dažiem cīņu biedriem pat uzsāk sarkanarmiešu tvarstīšanu. Viņš grib būt brīvprātīgais karotājs pret krieviem. Taču attieksme pret vāciešiem arī diezgan strauji mainās.
"Visiem bija zināms, ka ik nakti Rīgas apkārtnē nošāva tūkstošiem ebreju. Viņus no Vācijas un Itālijas veda uz Rīgas geto. Visiem ebrejiem vajadzējis izģērbties kailiem. Tad viņi pa vienam gājuši pie bedres, nostājušies ar muguru pret zaldātu, kurš tad nogalinājis ebreju ar šāvienu pakausī. Pēc tam citam ebrejam nošauto vajadzēja iemest bedrē. Esot gadījies arī tā, ka "bedrē metējs" bedrē iegrūdis pats savu dēlu vai meitu. Par laimi, es neizmantoju iespēju klātienē noskatīties nošaušanu, uz kuru mani uzaicināja kāds zaldāts jautrā prātā. Esmu dzirdējis, ka daudzi slepkavas pēc vairākām dienām paši nošāvušies. Tā kā bedres ne vienmēr kārtīgi aizbēra, pavasarī, kad atsala zeme, virspusē parādījās brūns šķidrums — no līķiem. Tad bedres atraka krievu karagūstekņi un sadedzināja trūdošos līķus ar liesmu metējiem.
Reiz es braucu medņu medībās. Kādus 100–150 metrus no ceļa Ķeguma virzienā, netālu no Rīgas, kreisajā pusē atradās neliela vilciena stacija. Līdzās sliedēm es ieraudzīju drēbju kaudzi kāda metra augstumā un starp staciju un ielu vairākus kara gūstekņus, kas darbojās ar liesmu metējiem — debesīs kāpa melni dūmu mākoņi. Es apstājos un gribēju kārtīgāk apskatīt notiekošo, bet pie manis piesteidzās zaldāts ar lauku žandarmērijas nozīmīti un lika saprast, lai braucu tālāk. Karagūstekņi, kas nodarbojās ar dedzināšanu, pēc darbu pabeigšanas arī esot nošauti.
Attieksme pret vāciešiem, kurus sākotnēji sveica ar puķēm kā atbrīvotājus, dienu jo dienas pasliktinājās. Visas latviešu iestādes vadīja vācieši. Arī augstāko vadību pārņēma vācieši — zelta fazāni, kā tos dēvēja tautā."
Arī no latviešu karavīriem Baltkrievijā pienāk šaušalīgas ziņas par vāciešu nežēlību. Tagad Felikss vairs pavisam neraujas karot, bet gan labprāt izmanto UK statusu — uz noteiktu laiku viņš ir atbrīvots no iesaukšanas karadienestā.
Varonīgā Sarkanā armija panāk savus bēgļus
1944. gadā jau diezgan nepārprotami bijis redzams, ka vācietis vairs nav nekāds karotājs. Bet no krieviem Felikss arī neko labu nevarēja sagaidīt. Viņš nolemj kopā ar sievu un nepilnu gadu veco dēlēnu bēgt uz Austriju. No braukšanas uz Zviedriju atbaida runas par to, ka zvejnieki dažkārt izmetot bēgļus jūrā un griežoties atpakaļ pēc jauniem upuriem.
Taču Sarkanā armija savus bēgļus panāk arī Austrijā. Uzvarētāji nāk sirodami un varodami. Sarkanarmiešu dzīvnieciskie instinkti uz laiku saskan ar ideoloģisko nepieciešamību — pakļaut, iebaidīt, pazemot... Tajā vardarbības burzmā cilvēka dzīvība bija apdraudēta ik mirkli. Feliksam visspilgtāk atmiņā palicis brīdis, kad viņu nostādīja nošaušanai.
"Nākošās stundas, šķiet, bija pašas smagākās manā mūžā. Lai noietu tikai vienu kilometru, man bija nepieciešama puse dienas. Mani nepārtraukti aizturēja krievi. Izprašņāja, piedraudēja, lamāja un sita, sauca par spiegu. Biju pilnīgi pagalam, bez jelkāda pretošanās spēka. Klajumā netālu no Julienturmes četri kareivji un viena sarkanarmiete aizveda mani kādus 20 metrus nostāk no ceļa. Lika man nostāties ar muguru pret viņiem. Kāds pārmeta man pāri galvai bērnu mētelīti tā, ka es arī sāniski vairs neko neredzēju. Es stāvēju kluss, es nevēlējos pilnīgi neko, es biju kā mūmija, es gaidīju nāvējošo šāvienu, es nepagriezos un nelūdzu žēlastību. Es vienkārši gaidīju situācijas atrisinājumu. Tagad es daudz labāk saprotu, kāpēc ebreji pēc visiem pārdzīvojumiem mierīgi ļāva sevi nošaut.
Balsis man aiz muguras kļuva aizvien skaļākas. Ar skaļu troksni tika pielādēts ierocis. Vairākkārt dzirdēju "streļai", kas nozīmē "šauj". Citādi es nesapratu ne vārda. Pēkšņi sievietes balss apklusināja vīriešus. Sieviete paņēma mani aiz rokas, apgrieza apkārt, atbrīvoja galvu no mēteļa un veda mani atpakaļ uz ceļu. Mana dzīvība bija glābta."
Krievu armija Austrijā sabija līdz pat piecdesmito gadu vidum. Feliksam tur ir vēl daudz piedzīvojumu, kur dzīvība un nāve tiekas un vienas šauras takas. Tur ir ne mazums patiesas traģikas un arī — amizantu detaļu, piemēram, stāsts par govi, pulksteni un krievu oficiera meitu primadonnu.
"Kādu dienu mūsu apkaimē nonāca govis, kuras dzina no Ungārijas. Lopiņi ganījās mūsu mājas tuvumā. Virsnieks, kurš komandēja govju pārdzīšanu, jautāja, vai mana sieva nevarot tās izslaukt. Viņa izslauca visas, izņemot vienu, kas bija grūsna. Virsnieks atnāca pie mums un stāstīja, ka viņa meita Maskavā esot operdziedātāja. Viņš gribētu savai meitai uzdāvināt pulksteni, vai mēs nevarot viņam kādu izgādāt. Teicu krievam, ka gan jau kādu varētu, taču pretī prasīju vienu govi. Man taisni viens pulkstenis bija paslēpts lampas abažūrā. Darījums tika noslēgts, un mēs pret vienu lētu rokaspulksteni dabūjām grūsno govi."
Ne mazums drosmes, atjautības un izveicības dzīve prasa no Feliksa, lai viņš izcīnītu savu vietu austriešu sabiedrībā. Tas nav kā tradicionālajās latviešu diasporas zemēs. Austrijā latvietis Felikss ir vienpatnis. Vai viņš vispār ir latvietis? Mans kolēģis saka: "Tev zvanīja kāds ārzemnieks, bet runāja latviski." Zinu, ka tas bija Felikss. Austrieši viņam agri vai vēlu pajautā, no kurienes tu esi, lai gan jau sešdesmit gadus viņš pats ir austrietis. Tas gan nenozīmē, ka austrieši viņu uztvertu kā svešinieku. Tieši otrādi, pēdējā laika vēsturnieku un žurnālistu uzmanība Feliksam Kukam ļauj justies kā austriešu nacionālajai vērtībai.
Viss notiek
Feliksa adrenalīna atkarība turpinās arī šodien. Kāda austriešu avīze publicējusi foto, kurā redzams, kā cienījamais Kuka kungs ar vējdēli burā pa Ibsas upi. Reizi nedēļā Felikss kopā ar draugiem dodas uz pensionāru deju tusiņu. Dejojot vismaz piecas stundas no vietas. Mazāk nav vērts, ja jau reiz mērots piecdesmit kilometru attāls ceļš.
"Ko tad jūs tur dejojat? Valsi?" jautāju, nespēdams iztēloties neko citu.
"Nē, neesmu diezko labs valša dejotājs," Felikss ir nevērīgi paškritisks: "Mēs labāk tos bugi bugi… vēl — tango."
Tā ir patiesi kaislīga dejošana, nevis kaut kāds pensionāru iepazīšanās klubiņš. Feliksam ir uzticīga draudzene. Lote ir krietni vien jaunāka par viņu. Kad jautāju, vai šovakar brauksim uz Ogri vai arī runāsimies tepat Rīgā, Felikss, mirkli apdomājies, šķelmīgi pasmaida un saka: "Parunāšu ar draudzeni." Tas tikai man, no malas skatoties, šķiet tā jocīgi. Feliksam nekad nav trūcis daiļā dzimuma uzmanības. Pēdējais precību piedāvājums bijis Latvijā pagājušajā gadā, kad viņš kārtojis mantojuma lietas, uzradusies arī visai sprauna precēties gribētāja. Viņš joprojām par to stāsta ar jautru mulsumu. Nācies gan iedot kurvīti.
Īpašuma lietas Feliksu ar Latviju vairs nesaista. Atmiņas — tās gan. Notikumus viņš ir pierakstījis savā vāciskajā dzīves gājuma versijā Lebenslauf. Esam to latviskojuši. Bet Felikss saka: "Tie ir tikai fakti. Esmu gatavs dalīties arī pārdzīvojumos.
